Otrā sadaļa. Kunga lūgšana "Tēvs mūsu"

"Tanī laikā gadījās, ka Jēzus, uzturoties kādā vietā, lūdzās un, kad Viņš bija pabeidzis, viens no Viņa mācekļiem Viņam sacīja: 'Kungs, iemāci mūs lūgties, tāpat kā Jānis iemācīja savus mācekļus!'" ( Lk 11, 1) Atbildot uz šo lūgumu, Kungs uztic saviem mācekļiem un savai Baznīcai kristiešu galveno lūgšanu. Sv. Lūkass to sniedz saīsinātā variantā (pieci lūgumi) ^[1], sv. Matejs piedāvā izvērstāku šīs lūgšanas versiju (septiņi lūgumi) ^[2]. Baznīcas liturģiskā tradīcija ir paturējusi sv. Mateja tekstu ( Mt 6, 9-13):

Tēvs mūsu, kas esi debesīs! Svētīts lai top Tavs vārds, lai atnāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem, un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļaunā.

Jau ļoti agri Liturģijā Kunga lūgšanas izskaņā mēdza pievienot doksoloģiju. Didahe lasām: "Jo Tev pieder vara un gods mūžīgi mūžos." ^[3] Apustuliskās konstitūcijas sākumā pievieno "valstība" ^[4], un šo formulu mūsdienās lieto ekumeniskajā lūgšanā. Bizantijas tradīcija pēc vārda "gods" pievieno - "Tēvs, Dēls un Svētais Gars". Romas misāle attīsta pēdējo lūgumu ^[5], kas skaidri pauž to, ka perspektīvā tiek gaidīta svētlaimīgā cerība ^[6] un mūsu Kunga Jēzus Kristus otrreizējā atnākšana; pēc tam seko sapulcējušās draudzes svinīgā atbilde (aklamācija), kurā tiek atkārtota Apustulisko konstitūciju doksoloģija.

1. artikuls. "Visa Evaņģēlija kopsavilkums"

"Kunga lūgšana patiešām ir visa Evaņģēlija kopsavilkums." ^[7] "Kad Kungs mums bija atstājis mantojumā šo lūgšanas formulu, Viņš piebilda: "Lūdziet un jūs saņemsiet" ( Jņ 16, 24); tātad ikviens var raidīt uz debesīm dažādas lūgšanas saskaņā ar savām vajadzībām, taču jāsāk vienmēr ar Kunga lūgšanu, kura ir un paliek galvenā lūgšana." ^[8]

I. Svēto Rakstu centrā

Sv. Augustīns pēc tam, kad bija parādījis, ka psalmi ir kristīgās lūgšanas galvenā barība un ka tie visi saplūst vienkopus Tēvs mūsu lūgumos, nonāk pie šāda secinājuma:

"Pārlasiet visas lūgšanas, kas atrodamas Svētajos Rakstos: es neticu, ka jūs tur varētu atrast kaut ko tādu, ko neietvertu Kunga lūgšana." ^[9]

Visi Svētie Raksti (Likums, Pravieši un Psalmi) ir piepildīti Kristū. ^[10] Evaņģēlijs ir šī "Labā Vēsts". Evaņģēlija pirmo vēstījumu apkopojis sv. Matejs Kalna sprediķī ^[11], bet lūgšana Tēvs mūsu ir šī vēstījuma centrā. Un tieši šādā kontekstā kļūst skaidrs katrs lūgums šajā no Kunga mantotajā lūgšanā.

"Kunga lūgšana ir vispilnīgākā no visām lūgšanām [..]. Tajā mēs ne tikai lūdzam visu, ko varam taisnīgi vēlēties, bet arī lūdzam tādā kārtībā, kādā to nākas vēlēties. Tādā veidā šī lūgšana māca mūs ne tikai lūgties, bet arī veido mūsu dvēseles stāvokli." ^[12]

Kalna sprediķis, - tā ir dzīves doktrīna, bet Tēvs mūsu - lūgšana. Taču kā vienā, tā otrā Kunga Gars piešķir jaunu formu mūsu vēlmēm, šiem iekšējiem dzinuļiem, kas veido mūsu dzīvi. Jēzus mums māca šo jauno dzīvi ar saviem vārdiem, taču Viņš mums māca šo dzīvi lūgt. No mūsu lūgšanas patiesuma būs atkarīgs, cik patiesa būs mūsu dzīve Jēzū.

II. "Kunga lūgšana"

Tradicionālā vārdkopa "Kunga lūgšana" nozīmē, ka lūgšanu Tēvs mūsu mums mācījis un devis Kungs Jēzus. Šī lūgšana, ko esam saņēmuši no Jēzus, nav ne ar ko salīdzināma: tā ir "no Kunga". Patiešām, no vienas puses, Dieva viendzimušais Dēls līdz ar šīs lūgšanas vārdiem dod mums vārdus, kurus Viņam pašam devis Tēvs ^[13] : Jēzus ir mūsu lūgšanas Skolotājs. No otras puses, būdams iemiesojies Vārds, Viņš savā cilvēka sirdī pazīst savu brāļu un māsu - cilvēku - vajadzības un mums tās atklāj: Viņš ir mūsu lūgšanas paraugs.

Taču ne jau mehāniski atkārtojamu formulu mums ir atstājis Jēzus. ^[14] Kā tas ir ar jebkuru balsī izteiktu lūgšanu, tā arī šajā gadījumā Svētais Gars Dieva bērniem viņu Tēvu māca lūgties ar Dieva Vārdu. Jēzus mums dod ne tikai mūsu - Dieva bērnu - lūgšanas vārdus, Viņš, tai pašā laikā, mums dod Garu, pateicoties kuram šie vārdi mūsos kļūst par "garu un dzīvību" (sal. Jņ 6, 63). Turklāt šis mūsu - Dieva bērnu - lūgšanas pierādījums un iespējamība balstās uz to, ka Tēvs "mūsu sirdīs sūtījis sava Dēla Garu, kas saka: 'Abba, Tēvs!'" ( Gal 4, 6). Un tā kā mēs ar savu lūgšanu vēršamies pie Dieva, izsakot Viņam savas vēlmes, tad kurš gan cits, ja ne Tēvs, "kurš izdibina sirdis", ir Tas, kurš "zina, ko Gars vēlas, jo Viņš aizlūdz par svētajiem saskaņā ar Dieva gribu" ( Rom 8, 27). Lūgšana Tēvs mūsu iekļaujas Dēla un Gara noslēpumainajā sūtībā.

III. Baznīcas lūgšana

Kopš iesākumiem Baznīca ir saņēmusi nedalāmu dāvanu un dzīvo pēc tās: Kunga vārdus un Svēto Garu, kas tos iedzīvina ticīgo sirdīs. Baznīcas pirmās kopienas ar Kunga lūgšanas vārdiem lūdzās "trīs reizes dienā" ^[15] "astoņpadsmit svētību" vietā, kuras savās ikdienas lūgšanās lietoja jūdi.

Saskaņā ar apustulisko Tradīciju, Kunga lūgšana ir būtiski iesakņojusies liturģiskajā lūgšanā.

Kungs "Mums māca kopīgi lūgties par visiem mūsu brāļiem, jo Viņš taču nesaka: 'Mans Tēvs, kas esi debesīs', bet gan ' mūsu Tēvs', lai mūsu lūgšana izskanētu kā vienas vienīgas dvēseles lūgšana par visu Baznīcu." ^[16]

Visās liturģiskajās tradīcijās Kunga lūgšana tiek lūgta Stundu liturģijas svarīgāko dievkalpojumu laikā. Taču kā visas Baznīcas kopīgā lūgšana visspilgtāk tā atklājas trijos sakramentos, kas ievada kristīgajā dzīvē:

Kad Kristības un Iestiprināšanas sakramentu laikā tiek tālāknodota ( traditio ) Kunga lūgšana, tad ar to apzīmē jauno dzimšanu dievišķajai dzīvei. Tā kā kristīgā lūgšana nozīmē vērsties pie Dieva ar paša Dieva vārdiem, tad tie, kas ir "atdzimuši [..], pateicoties dzīvajam [..] Dieva Vārdam" ( 1 Pēt 1, 23), mācās uzrunāt savu Tēvu ar vienīgo Vārdu, kuru Viņš uzklausa vienmēr. Un turpmāk viņi šādi var uzrunāt Tēvu, jo neizdzēšamais Svētā Gara svaidījuma zīmogs ir ticis uzspiests uz viņu sirdīm, ausīm, lūpām - visai viņu - Dieva bērnu - būtnei. Lūk, kāpēc lielākā daļa Baznīcas tēvu komentāru, kas veltīti Tēvs mūsu lūgšanai, ir veltīti katehumeniem un jaunkristītajiem. Kad Baznīca lūdzas Kunga lūgšanu, tā vienmēr ir "jaundzimušo" tauta, kas lūdzas un saņem žēlsirdību. ^[17]

Euharistiskajā liturģijā Kunga lūgšana izpaužas kā visas Baznīcas lūgšana. Šeit atklājas visa tās jēga un iedarbīgums. Atrazdamās starp anaforu (euharistisko lūgšanu) un Komūnijas liturģiju, šī lūgšana apvieno sevī, no vienas puses, visus lūgumus un aizlūgumus, kas izteikti pēc epiklēzes, un, no otras puses, tā klauvē pie durvīm, aiz kurām norit debesu valstības mielasts, kuru sakramentālā Komūnija jau ievada.

Euharistijā atklājas Kunga lūgšanā ietverto lūgumu eshatoloģiskais raksturs. Šī lūgšana ir "pēdējo laiku", tas ir, pestīšanas laiku, īpašā lūgšana. Šie laiki iesākušies līdz ar Svētā Gara nonākšanu pār apustuļiem un beigsies līdz ar Kunga otrreizējo atnākšanu. Lūgumi, kas izteikti Tēvs mūsu lūgšanā, atšķiras no Vecās Derības lūgšanām: tie balstās uz pestīšanas noslēpumu, kas jau īstenojies reizi par visām reizēm Kristū, kas tika sists krustā un augšāmcēlās.

Šī nesatricināmā ticība ir avots cerībai, kas liek izsacīt ikvienu no septiņiem lūgumiem. Tie izsaka tagadējā laika nopūtas, laika, kas ir pacietības un gaidu laiks un kurā "vēl nav atklāts, kas būsim" ( 1 Jņ 3, 2) ^[18]. Euharistija un lūgšana Tēvs mūsu ir vērstas uz Kunga atnākšanu, "līdz Viņš atnāks" ( 1 Kor 11, 26).

Kopsavilkums

Atbildot savu mācekļu lūgumam "Kungs, iemāci mūs lūgties" ( Lk 11, 1), Jēzus uztic tiem galveno kristiešu lūgšanu Tēvs mūsu.

"Kunga lūgšana patiešām ir visa Evaņģēlija kopsavilkums" ^[19], "vispilnīgākā no visām lūgšanām" ^[20]. Tā ir Svēto Rakstu centrā.

Tā tiek saukta par Kunga lūgšanu tāpēc, ka mēs to esam saņēmuši no Kunga Jēzus, mūsu lūgšanas Skolotāja un Parauga.

Kunga lūgšana ir visraksturīgākā Baznīcas lūgšana. Tā tiek lūgta Stundu liturģijas galveno dievkalpojumu laikā, kā arī svinot sakramentus, kas ievada kristīgajā dzīvē: Kristības, Iestiprināšanas sakramentus un Euharistiju. Iekļauta Euharistiskajā liturģijā, tā pauž savu lūgumu "eshatoloģisko" raksturu, gaidot Kungu, "līdz Viņš atnāks" ( 1 Kor 11, 26).

2. artikuls. "Tēvs mūsu, kas esi debesīs"

I. "Uzdrošināsimies tuvoties pilnīgā paļāvībā"

Romas liturģijā visi, kas sapulcējušies uz Euharistiju, tiek aicināti lūgties mūsu Tēvu ar Dieva bērnu uzdrošināšanos; Austrumu liturģijas lieto līdzīgus pamudinājumus: "Uzdrošināmies pilnīgā paļāvībā", "dari mūs cienīgus". Mozus, atrazdamies degošā krūma priekšā, izdzirdēja vārdus: "Netuvojies šeit klāt! Novelc sandales no savām kājām." ( Izc 3, 5) Šo dievišķā svētuma slieksni pārkāpt varēja vienīgi Jēzus, Viņš, kas "ir šķīstījis mūs no grēkiem" ( Ebr 1, 3), aizved mūs Tēva Vaiga priekšā: "Lūk, es un mani bērni, kurus Dievs man devis" ( Ebr 2, 13):

"Apziņa, ka esam vergu stāvoklī, varētu mūs iedzīt zemē, mēs varētu pārvērsties par putekļiem, ja paša mūsu Tēva autoritāte un Viņa Dēla Gars neliktu mums izdvest šo saucienu: ' Abba, Tēvs! ' ( Rom 8, 15) [..] Kad gan mirstīgā cilvēka nevarība uzdrošinātos saukt Dievu par savu Tēvu, ja ne vienīgi tad, kad cilvēka sirdi dzīvina spēks no augšienes?" ^[21]

Šis Svētā Gara spēks, kas ieved mūs Kunga lūgšanā, Austrumu un Rietumu liturģijā tiek izsacīts ar šo skaisto, tipiski kristīgo izteicienu: parrēsia (gr.) - vienkāršība bez izlikšanās, Dieva bērnu paļāvība, priecīga pārliecība, pazemīga uzdrošināšanās, pārliecība par to, ka tevi mīl. ^[22]

II. "Tēvs!"

Pirms darīt "par savu" šo pirmo Kunga lūgšanas ierosmi, ir lietderīgi pazemīgi attīrīt savu sirdi no dažiem "šīs pasaules" maldīgajiem priekšstatiem. Pazemība liek mums atzīt, ka "neviens nepazīst Tēvu, kā tikai Dēls un tas, kuram Dēls gribēs to atklāt" ( Mt 11, 27), tas nozīmē - "mazajiem" ( Mt 11, 25). Sirds attīrīšana attiecas uz priekšstatiem par tēva vai mātes būtību, kas atkarīgi no mūsu personiskā dzīves gājuma un vides. Tas viss ietekmē mūsu attiecības ar Dievu. Dievs, mūsu Tēvs, stāv pāri radītās pasaules kategorijām. Pārnest mūsu priekšstatus uz Dievu vai arī pielietot tos pret Viņu - tas nozīmē darināt elkus, lai tos pielūgtu vai gāztu. Lūgt Tēvu nozīmē ieiet Viņa noslēpumā, lai sastaptu Viņu tādu, kāds Viņš ir, un kādu Dēls mums Viņu atklājis:

"Vārdkopa Dievs Tēvs nekad nevienam nav tikusi atklāta. Kad pats Mozus jautāja Dievam, kas Viņš ir, tad dzirdēja kādu citu vārdu. Taču mums šis vārds ir ticis atklāts Dēlā, jo šis vārds ietver sevī to, kas Atklāsmē ir jauns - vārdu Tēvs. " ^[23]

Mēs varam saukt Dievu par Tēvu, tādēļ ka Viņu mums ir atklājis Viņa Dēls, kurš kļuva Cilvēks, un tādēļ ka Viņa Gars mums ļauj Viņu pazīt. To, ko cilvēks nevar ne aptvert, ne izprast, to, kas nav sasniedzams eņģeļiem, proti, Dēla personiskās attiecības ar Tēvu ^[24], - lūk, Dēla Gars ļauj mums tajās būt līdzdalīgiem, mums, kas ticam, ka Jēzus ir Kristus un ka mēs esam dzimuši no Dieva. ^[25]

Kad lūdzam Tēvu, mēs esam vienoti ar Viņu un ar Viņa Dēlu - Jēzu Kristu. ^[26] Un tieši tad mēs Viņu atklājam un iepazīstam ikreiz ar jaunu sajūsmu. Pirmais Kunga lūgšanas vārds pauž svētību un pielūgsmi, un tikai tad seko lūgums. Jo tā ir Dieva godība, ka mēs Viņu atzīstam par "Tēvu", patiesu Dievu. Mēs pateicamies Viņam, ka Viņš mums ir atklājis savu vārdu, ka Viņš mums ir devis ticību un ka mūsos mājo Viņa klātbūtne.

Mēs varam pielūgt Tēvu tāpēc, ka, pieņemdams mūs par saviem bērniem savā viendzimušajā Dēlā, Viņš licis mums atdzimt Viņa dzīvei: ar Kristību Viņš dara mūs par Kristus Miesas locekļiem un ar sava Gara svaidījumu, kas no Galvas ieplūst Miesas locekļos, Viņš dara mūs par svaidītajiem - "kristiem":

"Patiešām Dievs, kas mūs izredzējis kļūt par saviem bērniem, darījis mūs atbilstošus Kristus godības Miesai. Turpmāk, būdami Kristus līdzmantinieki, jūs atbilstoši tiekat saukti par svaidītajiem ('kristiem')." ^[27]

"Pirmais, ko saka jaunais cilvēks, kas atdzimis jaunai dzīvei un atgriezies pie Dieva, pateicoties žēlastībai, ir 'Tēvs!', jo viņš ir kļuvis par dēlu." ^[28]

Tādējādi caur Kunga lūgšanu mēs tiekam atklāti paši sev, tai pašā laikā, kad mums atklājas Tēvs ^[29] :

"Ak, cilvēk, tu neuzdrošinājies pacelt acis uz debesīm, tu vienmēr nolaidi acis uz zemi, un pēkšņi tu saņēmi Kristus žēlastību: visi tavi grēki ir piedoti. No ļauna kalpa tu esi kļuvis par labu dēlu [..]. Pacel taču acis uz Tēvu, kas tevi atpircis ar savu Dēlu, un saki: 'Tēvs mūsu!' [..]. Taču nepieprasi sev nekādas priekšrocības. Viņš īpašā veidā ir Tēvs vienīgi Kristum, turpretim mūs Viņš ir radījis. Taču saki arī tu žēlastības spēkā: 'Tēvs mūsu', lai būtu cienīgs būt par Viņa dēlu." ^[30]

Šī nepelnītā velte būt par Dieva pieņemtajiem bērniem no mums prasa nemitīgu atgriešanos un jaunu dzīvi. Lūgšanai Tēvs mūsu vajadzētu mūsos izkopt šādas divas pamatnostājas:

Vēlēšanos un gribu līdzināties Viņam. Mēs esam radīti pēc Viņa attēla, bet līdzība ar Viņu ir tikusi atjaunota, pateicoties žēlastībai, un mums ir tai jāatbild.

"Kad mēs Dievu saucam par mūsu Tēvu, mums būtu jāatceras, ka mums jārīkojas kā Dieva bērniem." ^[31]

"Jūs nevarat vislabo Dievu saukt par savu Tēvu, ja jūs paturat nežēlīgu un necilvēcīgu sirdi; jo tādā gadījumā jūsos vairs nav debesu Tēva labestības zīmoga." ^[32]

"Vajag bez mitas raudzīties Tēva skaistumā un piepildīt ar to savu dvēseli." ^[33]

Pazemīga un paļāvības pilna sirds ļauj mums atgriezties un būt "kā bērniem" (sal. Mt 18, 3): jo Tēvs sevi atklāj tieši "mazajiem" ( Mt 11, 25):

Tas ir skatiens, kas "vērsts vienīgi uz Dievu, tā ir liela mīlestības uguns. Dvēsele saplūst ar to un iegrimst tajā svētā mīlestībā, tā uztur ar Dievu tādas attiecības, kā ar savu pašas tēvu, proti, ļoti tuvas, bijīga maiguma pilnas". ^[34]

"'Tēvs mūsu': šie vārdi mūsos vienlaikus modina gan mīlestību - kas gan bērniem var būt dārgāks par tēvu? - gan pazemīgu lūgumu [..], gan arī cerību saņemt to, ko mēs lūdzam [..]. Patiešām, ko gan Viņš varētu atteikt saviem bērniem, kas Viņu lūdz, ja Viņš jau iepriekš tiem ļāvis būt par saviem bērniem?" ^[35]

III. "Mūsu" Tēvs

"Mūsu" Tēvs - tas attiecas uz Dievu. Šis piederības vietniekvārds no mūsu puses izsaka nevis kaut kādu piesavināšanos, bet gan pavisam jauna veida attiecības ar Dievu.

Kad sakām "mūsu" Tēvs, tad vispirms mēs atzīstam, ka visi Viņa mīlestības apsolījumi, kurus sludinājuši pravieši, ir piepildījušies jaunajā un mūžīgajā derībā Viņa Kristū: mēs esam kļuvuši par "Viņa" tautu un tagad Viņš ir "mūsu" Dievs. Šīs jaunās attiecības tiek dāvātas bez jebkādiem nopelniem, tās ir spēja savstarpēji piederēt viens otram: ar mīlestību un uzticību ^[36] mums jāatbild uz "žēlastību un patiesību", kas mums dāvātas Jēzū Kristū ^[37].

Tā kā Kunga lūgšana ir Viņa tautas lūgšana "pēdējos laikos", tad šis "mūsu" izsaka arī drošu pārliecību, ka mūsu cerība uz Dieva pēdējo apsolījumu ir pamatota: jaunajā Jeruzalemē Viņš sacīs uzvarētājam: "Es būšu viņam Dievs, un viņš būs man dēls." ( Atkl 21, 7)

Lūdzoties "mūsu" Tēvu, mēs personiski vēršamies pie mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēva. To darīdami, mēs nesadalām dievišķību, jo Tēvs ir Viņa "avots un izcelsme", bet ar to apliecinām, ka Dēls tiek mūžīgi Tēva dzemdināts un ka no Dēla iziet Svētais Gars. Mēs nejaucam arī dievišķās Personas, jo apliecinām, ka esam vienoti ar Tēvu un Viņa Dēlu - Jēzu Kristu - Viņu vienīgajā Svētajā Garā . Svētā Trīsvienība, kurai ir viena kopīga daba, ir viena un nedalāma. Kad lūdzamies Tēvu, mēs Viņu pielūdzam un godinām ar Dēlu un Svēto Garu.

Gramatiski vārds "mūsu" apzīmē realitāti, kas ir kopēja vairākām personām. Ir tikai viens Dievs, un par Tēvu Viņu atzīst visi, kas ticībā uz Viņa vienīgo Dēlu ir atdzimuši no Viņa caur ūdeni un Svēto Garu. ^[38] Šī jaunā komūnija-kopība starp Dievu un cilvēkiem ir Baznīca : būdama vienota ar viendzimušo Dēlu, kas kļuvis "pirmdzimtais starp daudziem brāļiem" ( Rom 8, 29), tā ir vienota ar vienu un to pašu Tēvu vienā un tai pašā Svētajā Garā. ^[39] Lūdzoties "mūsu" Tēvu, katrs kristīgais lūdzas šajā kopībā: "Visiem ticīgajiem bija viena sirds un viens gars." ( Apd 4, 32)

Lūk, kādēļ lūgšana "mūsu" Tēvam, neraugoties uz kristiešu sašķeltību, joprojām ir tiem kopēja un ir visu kristīto neatlaidīgs sauciens. Esot vienotiem ticībā uz Kristu un Kristībā, viņiem jākļūst līdzdalīgiem Jēzus lūgšanā par Viņa mācekļu vienību. ^[40]

Visbeidzot, ja mēs visā patiesībā lūdzam Tēvs mūsu lūgšanu, tad nokratām individuālisma jūgu, jo mīlestība, kuru uzņemam sevī, mūs atbrīvo. Vārds "mūsu" Kunga lūgšanas sākumā, tāpat kā vārdi "mūs, mums, mūsu, mēs" četros pēdējos lūgumos, neizslēdz nevienu. Lai šī lūgšana tiktu sacīta patiesi ^[41], mums jāpārvar šķelšanās un nesaskaņas.

Kristīgie nevar lūgt "mūsu" Tēvu, nestādot Tēvam priekšā visus tos, kuru dēļ Viņš ir devis savu mīļoto Dēlu. Dieva mīlestībai nav robežu, un tādai jābūt arī mūsu lūgšanai. ^[42] Kad lūdzam "mūsu" Tēvu, šī lūgšana mūs ieved Viņa bezgalīgajā mīlestībā, kuru mums atklājis Kristus: lūgties kopā ar visiem tiem cilvēkiem, kas Viņu vēl nepazīst, un par viņiem, lai tie tiktu sapulcināti vienkopus. ^[43] Šīs dievišķās rūpes par visiem cilvēkiem un visu radību ir iedvesmojušas visus izcilos dievlūdzējus: tām jāpadara mūsu lūgšana tik plaša, cik plaša ir mīlestība, kad uzdrošināmies sacīt: "mūsu" Tēvs.

IV. "Kas esi debesīs"

Šī vārdkopa, kas atrodama Bībelē, nozīmē nevis kādu vietu ("telpu"), bet gan esamības veidu; nevis Dieva atrašanos neizmērojamā attālumā, bet gan Viņa majestāti. Mūsu Tēvs nav "kaut kur citur", Viņš ir "pāri visam" tam, ko mēs par Viņa svētumu spējam aptvert. Tāpēc, ka Viņš ir trīskārt Svētais, Viņš ir pavisam tuvu pazemīgai un nožēlas pilnai sirdij:

"Tas ir likumsakarīgi, ka šie vārdi Tēvs mūsu, kas esi debesīs nāk no taisnīgām sirdīm, kurās Dievs mājo kā savā templī. Tā paša iemesla dēļ arī tas, kurš lūdzas, vēlēsies redzēt mājojam sevī To, kuru Viņš piesauc." ^[44]

"Debesis tikpat labi varētu būt arī tie cilvēki, kuri nes debesu atspulgu un kuros mājo un pastaigājas Dievs." ^[45]

Debesu simbols mums norāda uz derības noslēpumu, kurā mēs dzīvojam, kad lūdzam mūsu Tēvu. Viņš ir debesīs, tās ir Viņa mājoklis, Tēva mājas taču ir mūsu "tēvija". Grēks taču mūs izraidīja tieši no derības zemes ^[46], un sirds atgriešanās mūs atvedīs atpakaļ pie Tēva, atvedīs debesīs ^[47]. Taču debesis un zeme ir vienotas Kristū ^[48], jo vienīgi Dēls ir "nonācis no debesīm" un dod mums iespēju tur atgriezties kopā ar Viņu caur Viņa krustāsišanu, augšāmcelšanos un debesīs uziešanu ^[49].

Kad Baznīca lūdzas "Tēvs mūsu, kas esi debesīs" , tā apliecina, ka mēs esam Dieva tauta, kuru Dievs jau novietojis debesīs Kristū Jēzū ^[50], ka esam apslēpti līdz ar Kristu Dievā ^[51] un, tai pašā laikā, "mēs nopūšamies, ilgodamies būt ietērpti tanī mājoklī, kas ir no debesīm" ( 2 Kor 5, 2) ^[52] :

Kristieši "dzīvo miesā, taču viņi nedzīvo saskaņā ar miesu. Viņi pavada savu dzīvi uz zemes, taču viņi ir debesu pilsoņi". ^[53]

Kopsavilkums

Vienkārša uzticība un paļāvība, pazemīga un priecīga pārliecība - tas ir atbilstošs dvēseles stāvoklis, kādā vajadzētu būt ikvienam, kas lūdzas Tēvs mūsu.

Mēs varam uzrunāt Dievu, sakot Viņam "Tēvs!", tādēļ ka cilvēktapušais Dieva Dēls mums Viņu atklāja; mēs caur Kristību esam kļuvuši par Viņa Miesas locekļiem un Viņā tiekam pieņemti par Dieva bērniem.

Kunga lūgšana mūs vieno ar Tēvu un Viņa Dēlu, Jēzu Kristu. Tai pašā laikā tā atklāj mūs sev pašiem. ^[54]

Kad lūdzam Tēvs mūsu, šai lūgšanai mūsos jāattīsta centienis kļūt līdzīgiem Viņam un darīt mūsu sirdis pazemīgas un paļāvīgas.

Sacīdami "mūsu" Tēvs, mēs pieminam jauno derību Jēzū Kristū, komūniju-vienotību ar Svēto Trīsvienību un dievišķo mīlestību, kas caur Baznīcu izplatās pa visu pasauli.

"Kas esi debesīs" apzīmē nevis kādu vietu, bet gan Dieva majestāti un Viņa klātbūtni taisnīgo sirdīs. Debesis - Tēva mājoklis - ir vienīgā patiesā tēvija, pēc kuras mēs tiecamies un kurai jau piederam.

3. artikuls. Septiņi lūgumi

Ievedot mūs Dieva, mūsu Tēva, klātbūtnē, lai mēs Viņu pielūgtu, mīlētu un svētītu, Dēla Gars liek pacelties no mūsu sirdīm septiņiem lūgumiem, septiņām svētībām: trīs pirmajām ir vairāk teologāls raksturs, tās mūs mudina tiekties uz Tēva godību, četras pēdējās - kā ceļi pie Viņa - uztic mūsu postu Viņa žēlastībai. "Dziļumi sauc dziļumus." ( Ps 42, 8)

Pirmais vilnis mūs nes pie Viņa, Viņa dēļ: Tavs Vārds, Tava valstība, Tavs prāts! Mīlestībai taču ir raksturīgi domāt vispirms par To, kuru mēs mīlam. Katrā no šiem trijiem lūgumiem mēs sevi nenosaucam, taču mūs pārņem "dedzīga vēlme", pat "rūpju pilnas ilgas", kas dega mīļotajā Dēlā, lai Viņa Tēvs tiktu godāts ^[55] : "Lai svētīts tiek [..], lai atnāk [..], lai notiek [..]" - šie trīs lūgumi jau ir uzklausīti, kad Kristus - Pestītājs sevi upurēja, taču tagad, kamēr Dievs vēl nav viss visos šie lūgumi uz savu galīgo piepildījumu tiek vērsti cerībā ^[56].

Otrais lūgumu vilnis šalc dažu euharistisko epiklēžu ritumā: ar to kā upuri dāvājam savas gaidas; šis vilnis piesaista žēlsirdības Tēva skatienu. Šie lūgumi paceļas no mums un attiecas uz mums jau šobrīd, šajā pasaulē: "Dod mums [..], piedod mums [..], neieved mūs [..], atpestī mūs [..]." Ceturtais un piektais lūgums attiecas uz mūsu dzīvi kā tādu - te ir runa par dienišķo maizi un dziedināšanu no grēka; divi pēdējie lūgumi attiecas uz mūsu cīņu par Dzīvības uzvaru, uz pašu lūgšanas cīņu.

Ar pirmajiem trim lūgumiem mēs tiekam stiprināti ticībā, piepildīti ar cerību un iedegti mīlestībā. Tā kā esam radības un pagaidām vēl grēcinieki, mums jālūdzas par sevi, kas veidojam šo "mēs" pasaules un vēstures mērogā. Ar šo lūgšanu "mēs" dāvājam sevi par upuri mūsu Dieva neizmērojamajai mīlestībai. Jo mūsu Tēvs savu pestīšanas plānu mūsu un visas pasaules labā piepilda ar sava Kristus Vārdu un sava Svētā Gara valdīšanu.

I. "Svētīts lai top Tavs vārds"

Darbības vārds "svētīt" šeit jāsaprot ne tikdaudz tā cēlonības nozīmē (vienīgi Dievs svētī, dara svētu), kā atzinīgā vērtējuma nozīmē: atzīt par svētu un attiecīgi izturēties pret to kā pret svētu. Tādēļ arī pielūgsmē šī teikuma daļa dažreiz tiek saprasta kā slavināšana un pateicības lūgšana ^[57], taču šo lūgumu Jēzus mums mācījis kā vēlmju izpausmi: te izskan lūgums, vēlme un gaidas, kur iesaistīti gan Dievs, gan cilvēks. Tā jau pašā pirmajā lūgumā mūsu Tēvam mēs ienirstam Viņa dievišķības noslēpuma dziļumos un mūsu cilvēciskuma pestīšanas drāmā. Lūgties Tēvu, lai Viņa vārds būtu svētīts, nozīmē to, ka esam iekļauti labvēlīgajā lēmumā, kuru Viņš "bija pieņēmis" ( Ef 1, 9), "lai Viņa priekšā mēs būtu svēti un nevainojami mīlestībā" ( Ef 1, 4).

Sava pestīšanas nodoma īstenošanas izšķirošajos brīžos Dievs atklāj savu vārdu, taču Viņš to dara, piepildot savu darbu. Bet šis darbs mūsu labā un mūsos īstenojas tikai tad, ja Viņa vārds tiek mūsu svētīts un svētīts mūsos.

Dieva svētums ir Viņa mūžīgā noslēpuma neaizsniedzamais kodols. To, kas no tā izpaužas radībā un vēsturē, Svētie Raksti sauc par godību, Viņa majestātes spožumu. ^[58] Veidodams cilvēku "pēc [sava] attēla un līdzības" ( Rad 1, 26), Dievs kronē viņu ar godību ^[59], taču grēkodams cilvēks ir "zaudējis Dieva godību" ^[60]. Turpmāk Dievs savu Svētumu paudīs, atklājot un dāvājot savu vārdu, lai atjaunotu cilvēkā viņa "Radītāja attēlu" ( Kol 3, 10).

Apsolījumā, kas tika dots Ābrahamam, un zvērestā, kas to pavada ^[61], Dievs gan iesaista pats sevi, taču neatklāj savu vārdu. To Viņš sāk atklāt tikai Mozum ^[62] un pauž to visas tautas acu priekšā, kad glābj to no ēģiptiešiem: "Lieliski Viņš parādīja savu spēku." ( Izc 15, 1) Kopš derības noslēgšanas Sinaja kalnā šī tauta ir "Viņa" tauta, un tai jābūt "svētai ciltij" (jeb "Dievam veltītai", kas ebreju valodā ir viens un tas pats vārds) ^[63], jo tajā mājo Dieva vārds.

Taču, kaut arī svētais Dievs ikreiz no jauna dāvā tautai svēto Likumu ^[64] un kaut arī Kungs "sava vārda dēļ" ir pacietīgs, tauta novēršas no Izraēļa Svētā un "Viņa svēto vārdu liek negodā starp pagāniem" ^[65]. Lūk, kāpēc vecās derības taisnīgie, no trimdas atgriezušies sērdieņi un pravieši ir liesmojoši kaislīgā mīlestībā pret Viņa vārdu.

Visbeidzot, tieši Jēzū svētā Dieva vārds mums ticis atklāts un dāvāts miesā kā Pestītājs ^[66] : atklāts ar to, kas Viņš IR, ar Viņa Vārdu un Upuri ^[67]. Tā ir Jēzus Augstā priestera lūgšanas sirds: Vissvētais Tēvs, "par viņiem es veltīju upurī pats sevi, lai arī viņi būtu svētīti patiesībā" ( Jņ 17, 19). Jēzus Tēva vārdu mums izpauž ^[68] tieši tāpēc, ka Viņš pats "svētī" ^[69] Viņa vārdu. Kad noslēdzas Viņa Pasha, Tēvs dod Viņam vārdu, kas ir pāri jebkuram vārdam: Jēzus ir Kungs Dieva Tēva godībā. ^[70]

Kristības ūdenī mēs esam tikuši "nomazgāti, šķīstīti un attaisnoti Kunga Jēzus Kristus vārdā un mūsu Dieva Garā" ( 1 Kor 6, 11). Visu mūžu Tēvs aicina mūs "svētumam" ( 1 Tes 4, 7), un tā kā, pateicoties Viņam, mēs esam Kristū Jēzū, "kas mums ir kļuvis [..] svēttapšana" ( 1 Kor 1, 30), tad Viņa godība un mūsu dzīvība ir atkarīga no tā, vai Viņa vārds tiks mūsu svētīts un svētīts mūsos. Tādēļ mūsu pirmais lūgums ir tik nepieciešams.

"Kas gan varētu svētīt Dievu, jo Viņš taču pats svētī? Bet, Viņa vārdu 'esiet svēti, jo es esmu svēts' ( Lev 11, 44) iedvesmoti, mēs lūdzam, lai, Kristībā svētdarīti, mēs stingri paliktu tajā dzīvē, ko esam uzsākuši. Un to mēs lūdzam ik dienas, jo ik dienas grēkojam un mums nepieciešams šķīstīties no saviem grēkiem, esot nemitīgā svēttapšanā! [..] Un tā mēs atkal no jauna lūdzamies, lai šis svētums mūsos paliktu." ^[71]

Tas, vai Dieva vārds tiks svētīts tautu vidū, ir atkarīgs no mūsu dzīves un no mūsu lūgšanas, kas nav šķiramas viena no otras:

"Mēs lūdzam Dievu, lai top svētīts Viņa vārds, jo tikai ar svētumu Viņš glābj un svētdara visu radību. [..] Tieši šis vārds pazudinātajai pasaulei dāvā pestīšanu. Taču mēs lūdzam, lai Dieva vārds tiktu svētīts mūsos ar mūsu aktīvo darbību : ja dzīvojam taisnīgi, Dieva vārds tiek svētīts; bet, ja dzīvojam slikti, tas tiek zaimots, kā par to saka apustulis: 'Jūsu dēļ Dieva vārds starp pagāniem tiek zaimots.' ( Rom 2, 24) ^[72] Tādējādi mēs lūdzam, lai mūsu dvēselēs būtu tik daudz svētuma, cik svēts ir mūsu Dieva vārds." ^[73]

"Kad sakām: 'Svētīts lai top Tavs vārds', tad lūdzam, lai tas tiktu svētīts kā mūsos, kas esam Viņā, tā arī citos, kurus Dieva žēlastība joprojām gaida; lai mēs pienācīgi atsauktos prasībai, kas mums liek lūgties par visiem, pat par saviem ienaidniekiem. Lūk, kāpēc mēs nesakām, lai Dieva vārds tiktu svētīts 'mūsos', jo mēs taču lūdzam, lai Viņa vārds tiktu svētīts visos cilvēkos." ^[74]

Šis lūgums, kas sevī ietver visus citus lūgumus, tiek uzklausīts, pateicoties Kristus lūgšanai, tāpat kā pārējie seši lūgumi. Lūgšana Tēvs mūsu ir mūsu lūgšana, ja to lūdzamies Jēzus vārdā. ^[75] Savā Augstā priestera lūgšanā Jēzus lūdz: "Svētais Tēvs, pasargā viņus Tavā vārdā, kuru Tu man devi." ( Jņ 17, 11)

II. "Lai atnāk Tava valstība"

Jaunajā Derībā vārds basileia var tikt tulkots kā "karaļvara" (abstrakts vārds), "karaļvalsts" jeb "valstība" (konkrēts vārds) vai kā "valdīšana" (lietvārds, kas izsaka darbību). Dieva valstība ir pirms mums. Tā ir pietuvojusies, iemiesojoties Vārdam, tā tiek sludināta visā Evaņģēlijā, tā ir atnākusi līdz ar Kristus nāvi un augšāmcelšanos. Dieva valstība ir pie mums kopš Pēdējām vakariņām un Euharistijā, tā ir mūsu vidū. Valstība atnāks godībā, kad Kristus to nodos savam Tēvam:

"Var būt arī [..], ka Dieva valstība nozīmē pašu Kristu, pēc kura mēs ik dienas ilgojamies un kura atkalatnākšanu gribam pasteidzināt ar savām gaidām. Tā kā Viņš ir mūsu augšāmcelšanās, jo mēs augšāmceļamies Viņā, tad Viņš pats var būt arī Dieva valstība, jo mēs valdīsim Viņā." ^[76]

Šis lūgums ir "Marana tha", Gara un Līgavas sauciens: "Nāc, Kungs Jēzu":

"Pat arī, ja šī lūgšana mums nebūtu uzlikusi par pienākumu lūgt valstības atnākšanu, mēs paši būtu izdvesuši šo saucienu, steigdamies pretī mūsu cerību piepildījumam. Mocekļu dvēseles uz altāra piesauc Kungu skaļiem saucieniem: 'Cik ilgi, Kungs, Tu netiesā un neatrieb mūsu asinis pie tiem, kas dzīvo virs zemes?' ( Atkl 6, 10) Viņiem taču jāpanāk taisnība laiku beigās. Kungs, pasteidzini taču savas valstības atnākšanu!" ^[77]

Kunga lūgšanā galvenokārt runa ir par Dieva valstības galīgo atnākšanu līdz ar Kristus atgriešanos. ^[78] Taču šī vēlme neatrauj Baznīcu no sūtības, kāda tai ir šajā pasaulē, bet drīzāk gan iesaista Baznīcu tajā dziļāk. Jo kopš Vasarsvētkiem valstības atnākšana ir Kunga Gara darbs, "kurš pabeigs [Kristus] darbu pasaulē un visu svēttapšanai". ^[79]

"Dieva valstība [..] [ir] taisnība un miers, un prieks Svētajā Garā." ( Rom 14, 17) Pēdējie laiki, kuros mēs dzīvojam, ir Svētā Gara dāvāšanas laiki. Tiem iesākoties, Gars ir iesaistījies izšķirošajā cīņā ar " miesu" ^[80] :

"Vienīgi šķīsta sirds var teikt neviltotā pārliecībā: 'Lai atnāk Tava valstība!' Kas apguvis sv. Pāvila mācību, tas var teikt: 'Lai grēks vairs nevalda mūsu mirstīgajā miesā.' ( Rom 6, 12) Kas savā rīcībā, savās domās un vārdos saglabā sevi šķīstu, tas varēs Dievam teikt: 'Lai atnāk Tava valstība!'" ^[81]

Mēģinot izšķirt lietas Svētajā Garā, kristiešiem jāsaskata atšķirība starp Dieva valstības pieaugšanu un tās kultūras un sabiedrības progresu, kurā viņi ir iesaistīti. Šī atšķirība nav nošķiršana. Cilvēka aicinājums uz mūžīgo dzīvi nevis atbrīvo viņu no sava pienākuma, bet gan vēl vairāk prasa to izpildīt: likt lietā enerģiju un līdzekļus, kurus cilvēks ir saņēmis no Radītāja, lai šajā pasaulē kalpotu taisnībai un mieram. ^[82]

Šis lūgums ir ietverts un tiek uzklausīts Jēzus lūgšanā ^[83], kas ir klātesoša un iedarbīga Euharistijā; tā nes savus augļus jaunajā dzīvē saskaņā ar Kalna sprediķa svētībām. ^[84]

III. Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes

Tāda ir mūsu Tēva griba, "lai visi cilvēki būtu atpestīti un nonāktu līdz patiesības pazīšanai" ( 1 Tim 2, 3-4). Viņš "ir pacietīgs [..]. Viņš negrib, lai kāds pazustu" ( 2 Pēt 3, 9). ^[85] Viņa bauslis, kurā ietverti visi pārējie un kurš mums pilnīgi izsaka Viņa gribu, ir tas, lai mēs mīlētu viens otru tā, kā Viņš mūs ir mīlējis. ^[86]

Viņš "mums [darīja] zināmu savas gribas noslēpumu saskaņā ar savu lēmumu, ko iepriekš bija pieņēmis Kristū, lai [..] no jauna apvienotu Kristū visu [..]. Viņā arī mēs esam kļuvuši mantojuma līdzdalībnieki. Saskaņā ar Tā nodomu, kas visu dara pēc savas gribas lēmuma, mēs esam iepriekš nozīmēti" ( Ef 1, 9-11). Mēs neatlaidīgi lūdzam, lai šis labvēlīgais nodoms pilnībā īstenotos uz zemes, kā tas jau ir noticis debesīs.

Tēva griba pilnīgi un reizi par visām reizēm ir tikusi izpildīta Kristū un ar Viņa cilvēcisko gribu. Ienākot šai pasaulē, Jēzus sacīja: " Lūk, es nāku, [..] lai izpildītu, Dievs, Tavu gribu." ( Ebr 10, 7) ^[87] Vienīgi Jēzus var sacīt: "Es vienmēr daru to, kas Viņam ir patīkams." ( Jņ 8, 29) Lūdzoties Ģetzemanes dārzā, Jēzus pilnībā un nedalīti piekrīt Tēva gribai: "Tomēr ne mana griba, bet gan Tava lai notiek." ( Lk 22, 42) ^[88] Lūk, kāpēc Jēzus "sevi atdeva par mūsu grēkiem [..] saskaņā ar Dieva [..] prātu" ( Gal 1, 4). "Pamatojoties uz šo gribu, mēs esam svētdarīti ar Jēzus Kristus miesas upurēšanu." ( Ebr 10, 10)

Jēzus, "lai gan Viņš bija Dēls, Viņš tomēr iemācījās paklausību caur to, ko tika izcietis" ( Ebr 5, 8). Un jo vairāk tāpēc paklausīt jāiemācās mums, kas esam radības un grēcinieki, taču Viņā esam kļuvuši par pieņemtajiem bērniem. Mēs lūdzam savu Tēvu vienot mūsu gribu ar Viņa Dēla gribu, lai tiktu izpildīta Tēva griba, Viņa nodoms pestīt pasauli, lai tā dzīvotu. Mēs paši esam pilnīgi bezspēcīgi to izdarīt, taču vienotībā ar Jēzu un ar Viņa Svētā Gara spēku mēs varam dāvāt savu gribu Tēvam un izšķirties par tādu izvēli, par kādu vienmēr ir izšķīries Viņa Dēls: darīt to, kas labpatīk Tēvam ^[89] :

"Pievienojoties Kristum, mēs varam [..] kļūt viens gars ar Viņu un līdz ar to izpildīt Viņa gribu; tādējādi uz zemes tā būs tikpat pilnīg, kā debesīs." ^[90]

"Palūkojieties, kā [Jēzus Kristus] māca mums būt pazemīgiem, liekot mums saskatīt, ka mūsu tikums nav atkarīgs tikai no mūsu pašu darba vien, bet arī no Dieva žēlastības. Un šeit Viņš ikvienam ticīgajam uzdod lūgties par visiem un visu - par visu zemi, jo Viņš nesaka: 'Tavs prāts lai notiek' manī vai jūsos, bet 'virs zemes': lai maldi tiktu izkliedēti, lai valdītu patiesība, lai netikums no tās tiktu izskausts, lai tajā uzplauktu tikums un lai zeme vairs neatšķirtos no debesīm." ^[91]

Jo, kāda ir Dieva griba, mēs varam izšķirt, tikai pateicoties lūgšanai ^[92], tajā mēs iemantojam neatlaidību, lai Dieva gribu izpildītu ^[93]. Jēzus mums māca, ka debesu valstībā ieiet nevis vārdu dēļ, bet gan pildot "mana Tēva gribu, kurš ir debesīs" ( Mt 7, 21).

"Ja kāds [..] izpilda [..] [Dieva] gribu, to Viņš uzklausa." ( Jņ 9, 31) ^[94] Tāds ir Baznīcas, kas lūdzas sava Kunga vārdā, lūgšanas spēks, it īpaši - Euharistijā; tas nozīmē aizlūgt kopā ar svēto Dieva Māti ^[95] un ar visiem svētajiem, kas bijuši "patīkami" Kungam, jo viņi nav vēlējušies neko citu, kā tikai Viņa gribu:

"Šos vārdus 'Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes' mēs varētu, neizkropļojot patiesību, iztulkot arī tā: kā mūsu Kungā Jēzū Kristū, tā arī Baznīcā; kā Līgavainī, kas izpildījis Tēva gribu, tā arī Līgavā, kas ar Viņu saderināta." ^[96]

IV. "Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien"

"Dod mums" : skaista ir bērnu, kuri visu gaida no sava Tēva, paļāvība. "Viņš liek savai saulei uzlēkt pār ļaunajiem un labajiem un lietum līt pār taisnīgajiem un netaisnīgajiem" ( Mt 5, 45) un ikvienai dzīvībai Viņš dod "barību savā laikā" ( Ps 104, 27). Jēzus mums māca šo lūgumu: tas patiešām godina mūsu Tēvu, jo atzīst, ka Viņš ir tik labs, ka tālu pārsniedz jebkuru labestību.

"Dod mums" tā ir arī derības izpausme. Mēs esam Viņa tauta, un Viņš ir mūsu Dievs, Viņš ir ar mums. Taču, sakot vārdu "mums", mēs atzīstam Viņu par visu cilvēku Tēvu un lūdzam Tēvu par viņiem visiem, kļūstot solidāri viņu vajadzībās un ciešanās.

"Mūsu maizi" : Tēvs, kas dod mums dzīvību, nevar mums nedot arī dzīvībai nepieciešamo uzturu, visus pienācīgos labumus - kā materiālos, tā garīgos. Kalna sprediķī Jēzus īpaši uzsver šo Dieva bērnu paļāvību, kas līdzdarbojas mūsu Tēva apredzībai. ^[97] Viņš neaicina mūs uz pasivitāti ^[98], bet grib mūs atbrīvot no visām bažām un raizēm. Tāda ir Dieva bērnu pilnīgā paļāvība uz savu Tēvu:

"Tiem, kas meklē Dieva valstību un Viņa taisnību, Dievs apsola visu citu dot vēl piedevām. Jo Dievam taču pieder viss: kam ir Dievs, tam nekā netrūkst, ja tikai viņš pats netrūkst Dievam." ^[99]

Taču fakts, ka ir cilvēki, kas cieš badu, jo tiem trūkst maizes, parāda, ka šim lūgumam piemīt vēl kāds cits dziļš aspekts. Bada traģēdija pasaulē aicina kristiešus, kas lūdzas patiesībā, būt tieši atbildīgiem par saviem brāļiem gan savā personiskajā rīcībā, gan arī solidarizējoties ar visu cilvēci. Šis Kunga lūgšanas lūgums ir nesaraujami saistīts ar līdzībām par nabaga Lāzaru ^[100] un Pēdējo tiesu ^[101].

Kā raugs saraudzē mīklu, tā zeme ar Kristus Garu jāpaceļ jaunai dzīvei debesu valstībā. ^[102] Tam jāizpaužas kā taisnīguma ieviešanai gan personiskajās un sabiedriskajās, gan ekonomiskajās un starptautiskajās attiecībās, nekad neaizmirstot, ka taisnīgas struktūras nav iespējamas bez cilvēkiem, kas grib būt taisnīgi.

Runa ir par "mūsu" maizi - "vienu", kas paredzēta "daudziem". Kalna svētībās minētā nabadzība ir dalīšanās tikums: tā aicina dalīties ar materiālajiem un garīgajiem labumiem - nevis piespiedu kārtā, bet gan aiz mīlestības, lai pārpilnība, kas ir vieniem, palīdzētu tiem, kas ir trūkumā. ^[103]

"Lūdzies un strādā." ^[104] "Lūdzieties tā, it kā viss būtu atkarīgs no Dieva, un strādājiet tā, it kā viss būtu atkarīgs no jums." ^[105] Kaut arī esam paveikuši savu darbu, uzturs ir un paliek mūsu Tēva dāvana; ir labi to lūgt no Viņa, pateikties Viņam. Tāda ir maltītes svētīšanas jēga kristīgajā ģimenē.

Šis lūgums un atbildība, ar kādu tas saistās, attiecas arī uz kādu citu badu, kuru cieš cilvēki: "Ne no maizes vien dzīvo cilvēks, bet no ikviena vārda, kas iziet no Dieva mutes" ( Mt 4, 4) ^[106], tas ir, no Viņa Vārda un Viņa Dvesmas. Kristiešiem jāsakopo visi spēki, lai " sludinātu Evaņģēliju nabagajiem". Uz zemes cilvēki cieš badu, "ne maizes badu, nedz slāpes, bet Dieva Vārda dzirdēšanas badu" ( Am 8, 11). Lūk, kāpēc šī ceturtā lūguma specifiski kristīgā jēga attiecas uz dzīvības Maizi: uz Dieva Vārdu, kas jāuzņem ar ticību, un Kristus Miesu, kuru pieņem Euharistijā. ^[107]

Vārds "šodien" pauž paļāvību. Kungs mums to māca ^[108] ; mēs paši to nevarētu izdomāt. Tā kā runa īpaši ir par Viņa Vārdu un Viņa Dēla Miesu, tad šis "šodien" neattiecas tikai uz mūsu iznīcīgo laiku: tā ir Dieva "šodiena":

"Ja tu saņem maizi katru dienu, tad katra diena tev ir šodiena. Ja Kristus ir ar tevi šodien, tad katru dienu Viņš augšāmceļas tevis labad. Kā gan tā? 'Tu esi mans Dēls, šodien es Tevi dzemdināju.' ( Ps 2, 7) Šodien, tas nozīmē: kad Kristus augšāmceļas." ^[109]

"Dienišķo" : šis vārds epioysion (gr.) Jaunajā Derībā nekur citur netiek izmantots, kā vienīgi šeit. Lietots laika nozīmē, tas ir vārda " šodien" ^[110] atkārtojums, tam ir audzinoša nozīme - nostiprināt mūsos neierobežotu paļāvību. Lietots kvalitatīvā nozīmē, tas izsaka to, kas nepieciešams dzīvībai, plašākā nozīmē - ikvienu labumu, kas nepieciešams izdzīvošanai. ^[111] Burtiskā nozīmē ( epi-oysion - "pār-būtiskais") tas tieši apzīmē dzīvības Maizi - Kristus Miesu, " nemirstības uzturlīdzekli" ^[112], bez kura mūsos nav dzīvības ^[113]. Visbeidzot, ja to saista ar iepriekšējo nozīmi - dienišķo uzturu - acīmredzama kļūst šī vārda debesu nozīme: "šī diena" ir Kunga Diena, debesu valstības mielasta diena, kas jau notiek Euharistijā, kura ir nākošās debesu valstības "baudīšana". Lūk, kāpēc euharistisko Liturģiju pienākas svinēt "katru dienu".

"Euharistija ir mūsu dienišķā maize [..]. Tas īpašais, kas piemīt šai dievišķajai barībai, ir spēks vienot: tā mūs vieno ar Pestītāja Miesu un dara mūs par Viņa locekļiem, lai mēs kļūtu par to, ko saņemam. [..] Šī dienišķā maize atrodama arī lasījumos, kurus jūs katru dienu klausāties baznīcā, himnās, kuras dzirdat tur dziedam un kuras jūs paši dziedat. Tas viss ir nepieciešams mūsu svētceļojumam." ^[114]

Debesu Tēvs mudina mūs - debesu bērnus - lūgt debesu maizi. ^[115] Kristus "pats ir Maize, kas iesēta Jaunavā, raudzēta miesā, pagatavota ciešanās, cepta kapavietas krāsnī, nolikta uzglabāšanai Baznīcā, pienesta uz altāriem, katru dienu pabaro ticīgos ar debesu barību". ^[116]

V. "Piedod mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem"

Šis lūgums ir apbrīnojams. Ja tas saturētu tikai šī teikuma pirmo pusi - "piedod mums mūsu parādus", tad tas varētu būt netieši ietverts Kunga lūgšanas pirmajos trīs lūgumos, jo Kristus sevi upurēja, lai tiktu "piedoti grēki". Taču, saskaņā ar šī teikuma otro pusi, mūsu lūgums tiks uzklausīts tikai tad, ja mēs paši vispirms būsim izpildījuši kādu prasību. Mūsu lūgums ir vērsts uz to, kas būs, bet mūsu atbildei jānāk vispirms; abas puses saista "kā arī".

"Piedod mums mūsu parādus"...

Drošā paļāvībā mēs sākam lūgt mūsu Tēvu. Pazemīgi lūdzot, lai Viņa vārds būtu svētīts, mēs lūdzam no Viņa, lai mēs paši kļūtu arvien svētāki. Taču, kaut arī esam ietērpti kristību tērpā, mēs neesam mitējušies grēkot un novērsties no Dieva. Tagad, šajā jaunajā lūgumā, mēs atgriežamies pie Viņa kā pazudušais dēls ^[117] un Viņa priekšā atzīstam, ka esam grēcinieki, kā to darīja muitnieks ^[118]. Mūsu lūgums sākas ar "atzīšanos", ar kuru mēs vienlaikus atzīstam savu postu un uzticam sevi Viņa žēlsirdībai. Mūsu cerība ir stipra, jo Viņa Dēlā "mums ir pestīšana un grēku piedošana" ( Kol 1, 14). ^[119] Iedarbīgu un neapšaubāmu Viņa piedošanas zīmi mēs rodam Viņa Baznīcas sakramentos. ^[120]

Tas ir briesmīgi, ka šī žēlsirdības straume nevar iesniegties mūsu sirdīs, kamēr neesam piedevuši saviem parādniekiem. Taču mīlestība, tāpat kā Kristus Miesa, Baznīca, ir nedalāma: mēs nevaram mīlēt Dievu, kuru neredzam, ja nemīlam brāli un māsu, kurus redzam. ^[121] Atsakoties piedot saviem brāļiem un māsām, mūsu sirds nocietinās, kā rezultātā tā vairs nevar atvērties Tēva žēlsirdīgajai mīlestībai; izsūdzot savus grēkus, mūsu sirds tiek atvērta Dieva žēlastībai.

Šis lūgums ir tik svarīgs, ka tas ir vienīgais, pie kura Kungs atgriežas un kuru Viņš izskaidro plašāk Kalna sprediķī. ^[122] Šo derības noslēpuma pamatprasību cilvēks nespēj izpildīt. Taču "Dievam viss ir iespējams" ( Mt 19, 26).

..."kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem"

Šis "kā arī" nav vienīgais Jēzus mācībā: "Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu debesu Tēvs ir pilnīgs" ( Mt 5, 48); "esiet žēlsirdīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs" ( Lk 6, 36); "es jums dodu jaunu bausli, lai jūs cits citu mīlētu ; lai, tāpat kā es jūs mīlēju, arī jūs cits citu mīlētu" ( Jņ 13, 34). Ja būtu ārēji jāseko dievišķajam paraugam, tad ievērot šo Kunga bausli būtu neiespējami. Taču šeit ir runa par vitālu līdzdalību, kas nāk "no sirds dziļumiem": tā ir līdzdalība mūsu Dieva svētumā, žēlsirdībā, mīlestībā. Vienīgi Gars, kurā "mēs dzīvojam" ( Gal 5, 25), var padarīt par mūsējām tās pašas jūtas, kas bija Kristū Jēzū. ^[123] Un tad piedošanas vienība kļūst iespējama, jo mēs piedodam "cits citam, kā Dievs [mums] [..] ir piedevis Kristū" ( Ef 4, 32).

Tādā veidā kļūst dzīvi Kunga vārdi par piedošanu, par mīlestību, kas mīl līdz galam. ^[124] Līdzības par nežēlīgo kalpu, ar kuru Kungs pabeidz savu mācību par Baznīcas kopību ^[125], izskaņā ir šādi vārdi: "Tā arī mans debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens no sirds nepiedosiet savam brālim." Patiešām, viss samezglojas un atšķetinās šeit - " sirds dziļumos". Nav mūsu varā pārstāt izjust un aizmirst aizvainojumu; taču sirds, kas sevi atver Svētajam Garam, aizvainojumu pārvērš līdzcietībā un attīra atmiņu, pārestību pārvēršot par aizlūgumu.

Kristīgā lūgšana sniedzas līdz pat piedošanai ienaidniekiem ^[126]. Tā pārveido mācekli, darīdama to līdzīgu savam Mācītājam. Piedošana ir kristīgās lūgšanas virsotne; lūgšanas dāvanu var saņemt tikai tāda sirds, kas ir pieskaņota dievišķajai līdzcietībai. Piedošana liecina arī par to, ka mūsu pasaulē mīlestība ir stiprāka par grēku. Gan pagātnē dzīvojušie, gan mūsdienu mocekļi liecina par Jēzu. Piedošana ir pamatnosacījums Dieva bērnu izlīgšanai ^[127] ar savu Tēvu un cilvēku savstarpējam izlīgumam ^[128].

Šai piedošanai, kas pēc būtības ir dievišķa, nav ne robežu, ne mēra. ^[129] Ja runa ir par pāridarījumiem (par "grēkiem", saskaņā ar Lk 11, 4, vai "parādiem" - saskaņā ar Mt 6, 12), tad patiesībā mēs vienmēr esam parādnieki: "Nepalieciet nevienam neko parādā, kā tikai savstarpējo mīlestību." ( Rom 13, 8) Svētās Trīsvienības komūnija ir jebkuru attiecību patiesuma avots un kritērijs. ^[130] Tā ienāk mūsu dzīvē lūgšanā, sevišķi Euharistijā ^[131] :

"Dievs nepieņem nesaskaņu cēlāju upuri, Viņš tos aizraida no altāra, lai tie vispirms izlīgtu ar saviem brāļiem: Dievs vēlas gūt mieru no mierpilnām lūgšanām. Vislielākais upuris Dievam ir mūsu miers, mūsu saskaņa, visas ticīgās tautas vienība Tēvā, Dēlā un Svētajā Garā." ^[132]

VI. "Un neieved mūs kārdināšanā"

Šis lūgums skar iepriekšējā lūguma sakni, jo mēs krītam grēkā, kad pakļaujamies kārdināšanai. Mēs lūdzam mūsu Tēvu "neievest" mūs tajā. Iztulkot šo grieķu terminu ar vienu vārdu ir grūti: tas nozīmē "neļauj tajā ieiet" ^[133], "neļauj mums pakļauties kārdināšanai". "Dievu nevar kārdināt uz ļaunu, un Viņš nevienu nekārdina" ( Jk 1, 13), gluži pretēji, Viņš grib mūs no ļaunuma atbrīvot. Mēs Viņu lūdzam neļaut mums iet pat to ceļu, kas ved grēkā. Mēs esam iesaistīti cīņā starp "miesu un Garu". Ar šo lūgumu mēs lūdzam izšķiršanas un spēka Garu.

Svētais Gars ļauj mums saskatīt atšķirību starp pārbaudījumu, kas nepieciešams, lai pieaugtu iekšējais cilvēks ^[134], lai sasniegtu "pārbaudītu tikumu" ^[135], un kārdināšanu, kas noved grēkā un nāvē ^[136]. Tāpat atšķirība mums jāsaskata arī starp "tikt kārdinātam" un "piekrist" kārdināšanai. Visbeidzot, prasme saskatīt atšķirību atmasko kārdināšanas melīgumu: kārdināšanas objekts šķietami ir "labs, [..] acīm tīkams un kārojams" ( Rad 3, 6), turpretim īstenībā tās auglis ir nāve.

"Dievs nevienam labo negrib uzspiest, Viņš vēlas saglabāt katra brīvo gribu [..]. Kārdināšanā nav ļaunuma bez labuma. Neviens, izņemot Dievu, nezina, ko mūsu dvēsele īsti ir saņēmusi no Dieva, - pat mēs paši to nezinām. Taču kārdināšana mums to atklāj, lai mēs iemācītos pazīt sevi un - līdz ar to - atklāt mūsu postu un lai liktu mums pateikties par visu to labo, kuru kārdināšana mums atklājusi." ^[137]

"Neieiet kārdināšanā" nozīmē sirds izlēmību : "Jo kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds. [..] Neviens nevar diviem kungiem kalpot." ( Mt 6, 21. 24) "Ja mēs dzīvojam Garā, tad arī piemērosimies Garam." ( Gal 5, 25) Šajā "piekrišanā" Svētajam Garam Tēvs dod mums spēku. "Jums nav uzbrukuši kārdinājumi, kas pārspētu cilvēciskos spēkus! Bet Dievs ir uzticīgs. Viņš neļaus jūs kārdināt pāri jūsu spējām, bet reizē ar kārdinājumu dos izturību, lai jūs varētu pastāvēt." ( 1 Kor 10, 13)

Proti, tāda cīņa un tāda uzvara ir iespējama vienīgi lūgšanā. Jēzus ir uzvarējis kārdinātāju, tikai pateicoties savai lūgšanai - no paša sākuma ^[138] līdz pat pēdējai cīņai Ģetzemanē un uz krusta ^[139]. Ar šo lūgumu Tēvam Kristus mūs vieno ar savu cīņu un agoniju. Kristietim neatlaidīgi tiek atgādināts, ka viņam savā sirdī jābūt modram, vienojoties ar Jēzus sirds modrību. ^[140] Modrība ir "sirds sardze", un Jēzus lūdz Tēvu sargāt mūs Viņa vārdā. ^[141] Svētais Gars izmanto ikvienu iespēju, lai nemitīgi mūs mudinātu uz šo modrību. ^[142] Šis Tēvs mūsu lūgums visā savā dramatiskumā parādās tad, kad tas saistās ar mūsu šīszemes cīņas pēdējo kārdināšanu; ar to lūdzam neatlaidību izturēt līdz galam. "Lūk, es nāku kā zaglis. Svētīgs, kas nomodā!" ( Atkl 16, 15)

VII. "Bet atpestī mūs no ļaunā"

Arī pēdējais lūgums mūsu Tēvam ir ietverts Jēzus lūgšanā: "Es nelūdzu, lai Tu viņus paņemtu no pasaules, bet gan lai Tu viņus pasargātu no ļaunā." ( Jņ 17, 15) Šī lūgšana attiecas uz katru no mums personiski, taču vienmēr tie esam "mēs", kas lūdzamies vienotībā ar visu Baznīcu un par visas cilvēces atpestīšanu. Kunga lūgšana nemitīgi mūs dara atvērtus visām pestīšanas plāna dimensijām. Mūsu savstarpējā atkarība grēka un nāves drāmā kļūst par solidaritāti Kristus Miesā, "svēto sadraudzībā". ^[143]

Šajā lūgumā pieminētais ļaunais nav abstrakcija, bet apzīmē zināmu personu - sātanu, nelabo, eņģeli, kas saceļas pret Dievu. "Velns" (gr. dia-bolos ) ir tas, kurš pretojas Dieva nodomam un Viņa pestīšanas darbam, kas piepildījies Kristū.

Būdams "slepkava [..] kopš sākuma [..], melis un melu tēvs" ( Jņ 8, 44), "sātans, kas pieviļ visu pasauli" ( Atkl 12, 9), ir tas, caur kuru pasaulē ienācis grēks un nāve. Tādēļ arī visa radība tiks "atbrīvota no grēka vainas un nāves" ^[144], kad būs viņa galīgā sakāve. "Mēs zinām, ka ikviens, kas ir no Dieva, negrēko: bet viņu sargā Dzimušais no Dieva, un ļaunais viņu neaizskar. Mēs zinām, ka esam no Dieva, bet visa pasaule atrodas ļaunā varā" ( 1 Jņ 5, 18-19):

"Kungs, kas atbrīvojis jūs no grēka un piedevis jums jūsu vainas, tāpat ir spējīgs pasargāt jūs no velna, kas cīnās pret jums, viltībām, lai ienaidnieks, kas pieradis ievest grēkā, nevarētu jūs pārsteigt. Kas uztic sevi Dievam, tas velna nebīstas. 'Ja Dievs ir ar mums, kas tad ir pret mums?' ( Rom 8, 31)" ^[145]

Uzvara pār "šīs pasaules valdnieku" ^[146] reiz un uz visem laikiem ir gūta tajā stundā, kad Jēzus labprātīgi devās nāvē, lai dotu mums savu dzīvību. Tā bija šīs pasaules tiesa, un šīs pasaules valdnieks tika "nogāzts lejā". ^[147] Tas "sāka vajāt sievieti" ( Atkl 12, 13) ^[148], taču tam nebija varas pār viņu: jaunā Ieva, "pilna Svētā Gara žēlastības", ir tikusi atbrīvota no grēka un nāves, kas nes sabrukumu (Vissvētās Dieva Mātes, mūžam Jaunavas, Marijas bezvainīgā ieņemšana un debesīs uzņemšana). "Tad pūķis sadusmojās uz sievieti un izgāja cīnīties ar pārējiem viņas pēcnācējiem." ( Atkl 12, 17). Lūk, kādēļ Gars un Baznīca lūdzas: "Nāc, Kungs Jēzu!" ( Atkl 22, 17. 20) Jo Viņa atkalatnākšana atbrīvos mūs no ļaunā.

Lūdzot atbrīvošanu no ļaunā, mēs tāpat lūdzam, lai mēs tiktu atbrīvoti no jebkāda ļaunuma: gan no pašreizējā, gan pagājušā un nākošā, kura autors un kūdītājs ir ļaunais. Ar šo pēdējo lūgumu Baznīca noliek Tēva priekšā visu šīs pasaules postu un likstas. Līdz ar atbrīvošanu no ļaunuma, kas māc cilvēci, Baznīca lūdz vērtīgo miera dāvanu un žēlastību nenogurstoši gaidīt Kristus otrreizējo atnākšanu. Šādi lūdzoties, tā ticības pazemībā vēstī par to, ka visi un viss tiks atkalapvienots Kristū, kam pieder "nāves un pazemes atslēgas" ( Atkl 1, 18), "kas ir un kas bija, un kas nāks, Visvarenais" ( Atkl 1, 8) ^[149].

"Atpestī, Kungs, mūs no visa ļaunā, dod mieru mūsu dienās; lai mēs, Tavā žēlsirdībā pasargāti no katras nelaimes un grēka, drošā cerībā gaidītu mūsu Pestītāja, Kunga Jēzus Kristus, atnākšanu." ^[150]

Nobeiguma doksoloģija

Nobeiguma doksoloģija - "Jo Tev pieder valstība, vara un gods" - atgriežas pie trim pirmajiem lūgumiem mūsu Tēvam, ietverot tos sevī: tā piemin Viņa vārda godināšanu, Viņa valstības atnākšanu un spēku, kas piemīt Viņa gribai atpestīt. Bet tagad šie lūgumi tiek izteikti pielūgsmes un pateicības formā, kā debesu liturģijā. ^[151] Šīs pasaules valdnieks bija melīgi piedēvējis sev šos trīs valdīšanas, varas un goda titulus ^[152] ; bet Kristus, Kungs, atdod tos savam Tēvam un mūsu Tēvam, līdz Viņš būs atdevis Tēvam valstību. Tas notiks, kad pestīšanas noslēpums būs piepildījies un Dievs būs visos viss. ^[153]

"Tad, pabeidzis lūgšanu, tu saki: 'Amen', kas nozīmē - 'lai notiek' ^[154], lai notiek viss, ko ietver šī lūgšana, kuru Dievs mums mācījis." ^[155]

Kopsavilkums

Lūgšanā "Tēvs mūsu" pirmie trīs lūgumi ir vērsti uz Dieva godību kā to mērķi: Viņa vārda svētīšanu, Viņa valstības atnākšanu un dievišķās gribas izpildīšanos. Pārējie četri lūgumi uztic Dievam mūsu vēlmes: tie attiecas uz mūsu dzīvības uzturēšanu un glābšanu no grēka, kā arī uz mūsu cīņu par Labā uzvaru pār ļauno.

Kad lūdzam: "Svētīts lai top Tavs vārds", mēs ieejam Dieva nodomā - Viņa vārda svētīšanā, saskaņā ar kuru Viņa vārdam, kurš atklāts Mozum, bet pēc tam atklāts Jēzū, jātiek svētītam gan caur mums un mūsos, gan arī ikvienā tautā un cilvēkā.

Ar otro lūgumu Baznīca galvenokārt pauž savas ilgas pēc Kristus atgriešanās un Dieva valstības galīgās atnākšanas. Tā lūdzas arī par to, lai Dieva valstība pieaugtu mūsu dzīves "šodienā".

Trešajā lūgumā mēs lūdzam Tēvu vienot mūsu gribu ar Viņa Dēla gribu, lai Viņa pestīšanas nodoms tiktu īstenots šīspasaules dzīvē.

Ceturtajā lūgumā, teikdami: "Dod mums!", mēs vienotībā ar saviem brāļiem izsakām savu Dieva bērnu paļāvību uz mūsu debesu Tēvu. "Mūsu maize" nozīmē gan materiālo barību, kas nepieciešama eksistencei, gan arī dzīvības Maizi - Dieva Vārdu un Kristus Miesu. Šo maizi saņemam Dieva "šodienā" kā nepieciešamo pārdabisko barību no Dieva valstības svētku galda, kas jau iepriekš ir klāts Euharistijā.

Ar piekto lūgumu mēs, apzinoties savus pārkāpumus, pazemīgi lūdzam Dieva žēlsirdību, kas mūsu sirdī nevar iekļūt citādi, kā vien tad, ja piedodam saviem ienaidniekiem, sekodami Kristus piemēram, un ar Viņa palīdzību.

Sacīdami: "Neieved mūs kārdināšanā", mēs lūdzam Dievu, lai Viņš nepieļauj, ka mēs nostātos uz ceļa, kas ieved grēkā. Ar šo lūgumu mēs pazemīgi lūdzam Svēto Garu, lai Viņš piešķir mums gan spēju saskatīt grēku, gan arī spēku tam pretoties; tāpat lūdzam arī žēlastību nezaudēt modrību, kā arī spēju pastāvēt līdz galam.

Pēdējā lūgumā - "...bet atpestī mūs no ļaunā!", kristietis līdz ar visu Baznīcu lūdz Dievu, lai Viņš darītu redzamu uzvaru, kuru Viņš caur Kristu jau guvis pār "šīs pasaules valdnieku" - sātanu, eņģeli, kas pretojas Dievam un Viņa pestīšanas nodomam.

Ar vārdu "amen" lūgšanas noslēgumā mēs izsakām savu "Lai notiek!" attiecībā par visiem septiņiem izteiktajiem lūgumiem: "Lai notiek tā...".